Jēkaba katedrālē godina „Caritas Latvija“ darbiniekus un brīvprātīgos

Jēkaba katedrāles dzīve, tuvojoties remontdarbu noslēgumam, kļūst arvien daudzveidīgāka un krāšņāka – 10. decembrī tika svinēta katedrāles kora simtgade, bet 16. decembrī tā uzņēma nodibinājuma “Caritas Latvija” brīvprātīgos, vadītājus un darbiniekus, lai svētku gaisotnē pateiktos Dievam un visiem “Caritas Latvija” darbā iesaistītajiem labas gribas cilvēkiem.

Svēki iesākās ar svēto Misi, kuru celebrēja Rīgas arhibīskaps metrpolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot palīgbīskapam Andrim Kravalim, priesteriem Aivaram Līcim un Agbaefunam Johnpaul Chidiebelem.

Muzikālo dievkalpojuma ietvaru veidoja katedrāles ērģelniece Ilona Birģele, ērģeļu skanējumu papildinot ar savu dzidro, gaišo balsi.

Arhibīskaps pievērsās pirmajā lasījumā (Sīr 48, 1-4.9-11) minētajam pravietim Elijam. Šis Dieva vīrs darīja brīnumus, Kungs caur viņu darbojās, bet ne visi viņu pieņēma. Tauta bija svārstīga, kalpoja baāliem un pravietis dažkārt pārmeta tai “klibošanu uz abām pusēm” (sal. 1. Ķēn 18, 21), bet, redzot pravieša brīnumdarbus, tā it kā viņu atzina. Ķēniņš Ahazs svārstījās, jo baidījās no pravieša, bet viņa sieva Jezebele atklāti cīnījas pret Eliju un draudēja ar nāvi – viņa neatpazina pravietī Dieva garu.

Savukārt arhibīskapa skaidrojums lasījuma vārdiem par Dieva dusmām – pravietis pieminēts arī kā Kunga dusmu remdinātājs, novērsa ne vienu vien iesīkstējušu priekšstatu par Dievu, Viņa dusmām un deva patiesu izpratni par šo ļoti neērto tēmu. Kas ir Dieva dusmas, jautāja arhibīskaps. Viņa teiktajā ietvertā atbilde ļāva saprast, ka dažkārt lielu un mazu cilvēku pamācīšanā lietotā tēze par Dieva dusmām kā sodu ir pat netaisnīga un izkropļo Kunga tēlu. Savās dusmās Kungs noņem savu sargājošo roku un ļauj cilvēkiem ciest savas rīcības sekas. Viņa roka vairs neattur karus, slimības, dabas katastrofas, badu un pravietis Elijs mācīja tautu, kas tai jādara, lai nebūtu jāievāc šādi savu ļauno darbu augļi.

Šobrīd dzīvojam laikā, kad Dieva roka daudzviet vairs nepasargā no dabas katastrofām, epidēmijām un kariem. Ļoti bieži dzirdams jautājums – kur ir Dievs. Par ko mums tā jācieš? Varam uzdot sev jautājumu – vai visas mūsdienu nelaimes un divi kari tiešām ir nepamatots sods, vai tomēr ievācam savu ļauno darbu augļus? Kāda ir mūsu izturēšanās pret kopšanai un sargāšanai doto pasauli, pret līdzcilvēkiem, pašu Dievu un Viņa likumiem?

Kā ļoti būtiskus arhibīskaps izcēla lasījuma vārdus par tēvu siržu pievēršanu dēliem, norādot uz mūsdienu sabiedrībā bieži sastopamo tēvu bezatbildību – bērns tiek atstāts tikai mātes aprūpē, vīrietim neuzņemoties par viņu nekādu atbildību. Plašākā nozīmē tā ir atbildība gan vecākiem par bērniem, gan pieaugušiem bērniem par vecākiem, kā arī sabiedrības atbildība par tās vājākajiem, nabadzīgākajiem locekļiem. Līdz ar to “Caritas” brīvprātīgie ir kā pravieša Elijas bērni – viņi uzņemas atbildību par sabiedrības trūcīgajiem un atstumtajiem, tiem, kuri bieži ir nesaredzēti un nepieņemti.

Komentējot dienas evaņģēlija (Mt 17, 10-13) fragmentu, kurš vēstī par jau atkalatnākušo Eliju, kurš nav pieņemts un atpazīts, arhibīskaps atzīmēja, ka šis ir vēstījums par Dieva nākšanu cilvēku vidū un Viņa noraidīšanu. Evaņģēlijā minētais Elija ir Jānis Kristītājs, kuru nepieņēma un nogalināja, arī Jēzu, kurš pats ir Dievs, kurš Iemiesošanās brīnumā nāk pie cilvēkiem, sagaidīja tā pati nepieņemšana un nāve.

Kur šodien varam sastapt Dievu, kā Viņš nāk pie mums? Arhibīskaps atgādināja par Kristus vārdiem pēdējās tiesas aprakstā: “Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (sal. Mt 25, 40). Pāvests Francisks ir ļoti jūtīgs pret trūcīgo vajadzībām un aicina saskatīt viņos Kungu. Arī Māte Terēze nemitējās atgādināja, ka katrā trūcīgajā rodams Kristus vaigs. Tātad “Caritas” aprūpējamos trūcīgajos, slimajos Kungs nāk pie mums un šis kalpojums ir Viņam.

Pēc svētās Mises sekoja “Caritas Latvija ” brīvprātīgo un darbinieku godināšana, kuru vadīja Gusts Kikusts, bet nelielu īskoncertu sniedza I.Birģele un dziedātāja Ilona Bagele, kuras spēcīgais, samtainais mecosoprāns piepildīja katedrāles velves, aizvedot klausītājus dievišķā skaistuma pasaulē pa mūzikas ceļu. Abu māsklinieču izpildījumā skanēja J. Lūsēna dziesma “Mazu brīdi pirms”, A. Pjacollas “Ave Maria” un dziesma “Ziemassvēku koks”.

Brīvprātīgie saņēma apbalvojumus septiņās nominācijās – “Dāsnā sirds”, “Sirdspuksti senioriem”, “Garīgais mierinājums”, “Drošais plecs”, “Vēja spārni”, Siltās plaukstas” un “Prieka meistari”, kā arī tika sveikti vairāku draudžu “Caritas” grupu brīvprātīgie.

Pirmo triju nomināciju pārstāvjiem atzinības rakstu un dāvanu pasniedza arhibīskaps, pārējo nomināciju brīvprātīgie atzinību saņēma no A. Kravaļa rokām. Nodibinājuma darbiniekus, draudžu “Caritas” grupu brīvprātīgos un to vadītājus sveica ”Caritas Latvija” valdes priekšsēdētāja Inese Švekle. Atzinību par kalpojumu saņēma Rīgas Svētās Trīsvienības draudze, Cēsu Kristus Karaļa draudze, Valmieras Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas draudze, Svētā Alberta draudze, kā arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudze.

Var piebilst, ka arī nominācijas “Garīgais mierinājums” laureāti bija Jēkaba katedrāles garīdznieki. Dažādie nomināciju nosaukumi norāda uz “Caritas” darba un brīvprātīgo kalpojumu daudzveidību – ir brīvprātīgie, kuri rūpējas par vecāka gadagājuma cilvēkiem, citi iet uz pansionātiem, slimnīcām, vēl citi organizē pasākumus, mielastus, ievada praktisku un māksliniecisku prasmju pasaulē, vēl kādi uzklausa, garīdznieki sniedz garīgo aprūpi. Ir brīvprātīgie, kuri aprūpē cilvēkus ar invaliditāti dažādos vecumos, kā arī tie, kuri rūpējas par atbalstu Krievijas – Ukrainas karā cietušajiem, un šis uzskaitījums ne tuvu nav pilnīgs.

Redzot nākam šos cilvēkus saņemt apbalvojumus, pārsteidza arī vecuma spektrs – gan jaunieši, gan cilvēki spēka gados, gan jau sen sudraba gados iegājušie. Pasākums noslēdzās ar kopīgu maltīti pirmssvētku gaisotnē Svētās Ģimenes mājā.

“Caritas Latvija” pateicas visiem brīvprātīgajiem un labas gribas cilvēkiem, kuri ziedo un atbalsta tos, kuriem nepieciešama palīdzība, bet pļaujas lauks ir liels – trūcīgo mazāk nekļūst un viņiem ir nepieciešamas siltas rokas un sirdis. Dievs joprojām nāk pie cilvēkiem trūcīgajos un dzīves pabērnos un “Caritas” brīvprātīgo kalpojums ir iespēja Viņu satikt.

Informācija par kalpošanas iespējām pieejama ŠEIT.

Stella Jurgena; Foto no Ineses Švekles arhīva

Avots: www.katolis.lv